Viszemākie diabēta sastopamības rādītāji pieaugušo iedzīvotāju vidū ir Āfrikā un NVS valstīs. Taču uz statistiku pilnībā paļauties nevar.
Cukura diabēts ir vielmaiņas traucējumi ar kritiski augstu cukura līmeni asinīs (hiperglikēmiju). Iemesls tam ir nepietiekama insulīna ražošana vai nejutīgums pret šo hormonu, kas piegādā glikozi no asinīm uz ķermeņa šūnām. Augsts cukura līmenis asinīs var izraisīt tādas sekas kā orgānu mazspēja, aklums, paralīze, neiropātija, koma un pat nāve.
Stress, neaktīvs dzīvesveids, nesabalansētas un kalorijām bagātas diētas, kā arī aptaukošanās var ietekmēt cilvēka organisma spēju ražot insulīnu, kā arī jutīgumu pret dažādām cukura līmeņa pazemināšanas metodēm asinīs. Mazkustīga dzīvesveida izplatība un aptaukošanās ir padarījusi diabētu par globālu problēmu.
Neskatoties uz šobrīd zemo saslimstību ar diabētu pasaulē, nākotnē tā var pieaugt. Turklāt diagnostikas metožu trūkums var nozīmēt, ka patiesībā slimību skaits ir daudz lielāks, un medicīnas pakalpojumu nepieejamība un to augstās izmaksas rada nopietnas sekas pacientiem.
10. Angola (2,6%)
Daudzas tautas Āfrikā strauji attīstās gan ekonomiski, gan sociāli, taču medicīnas pakalpojumi bieži vien atpaliek kvalitātes ziņā. Piemēram, Angolā diabēts ir salīdzinoši reti sastopams, taču dzīvesveida izmaiņas, visticamāk, palielinās to cilvēku skaitu, kuri cieš no šī hroniskā stāvokļa.
Cilvēki arvien vairāk kļūs mazkustīgi un ēd vairāk pārstrādātu pārtiku, kurā ir daudz kaloriju, cukura un transtaukskābju lielās porcijās. Angolā diabēts ir biežāk sastopams 60 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem.
9. Ukraina (2,6%)
Cilvēku ar cukura diabētu skaits Ukrainā pēdējo desmit gadu laikā ir pieaudzis par 10%, bet kopumā joprojām ir salīdzinoši zems. Ukraina cieš no plaši izplatītas valdības korupcijas, kas ietekmē pat veselības nozari.
Nereti ukraiņiem ar zemiem ienākumiem ir praktiski neiespējami ārstēties vai iegādāties medikamentus, jo viņi tos vienkārši nevar atļauties. Turklāt daļa cilvēku pat nespēj samaksāt par izmeklējumu, lai noteiktu slimību.
8. Armēnija (2,6%)
Diabēta ārstēšana Armēnijā ir sarežģīts process, jo endokrinologi ir tikai dažās pilsētās, kur lauku iedzīvotājiem ir ļoti grūti sasniegt. Ārstēšanas izmaksas lielākajai daļai armēņu ir pārāk augstas. Armēnijā cilvēkiem ar cukura diabētu ir noteikta invaliditāte, tāpēc viņi atrodas zināmā izolācijā no sabiedrības.
7. Albānija (2,6%)
Arī albāņi sākuši piekopt mazkustīgāku dzīvesveidu, daļēji pateicoties automašīnu skaita pieaugumam pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā. Tajā pašā laikā ir maz informācijas par diabēta gadījumiem albāņu vidū, un zinātnieki nezina, cik daudz tā izplatības apgabals ir mainījies pēdējo desmitgažu laikā.
6.Azerbaidžāna (2,6%)
90% cukura diabēta gadījumu Azerbaidžānā pieder pie otrā tipa, kas parasti veidojas noteikta dzīvesveida ietekmē. 2. tipa cukura diabētu visbiežāk diagnosticē cilvēki, kas vecāki par 40 gadiem, savukārt 1. tipa cukura diabēts ir biežāk sastopams gados jaunākiem cilvēkiem.
2013. gadā Azerbaidžānas valdība gandrīz 3 reizes palielināja finansējumu hronisku slimību, tostarp diabēta, ārstēšanai.
5. Gruzija (2,6%)
Jauniešu ar cukura diabētu skaits Gruzijā ir lielāks nekā vidēji pasaulē, lai gan pieaugušajiem šī slimība ir retāk sastopama. Gruzijas valdība tiek uzskatīta par autoritāru, un politiskā situācija valstī joprojām ir nestabila pat salīdzinājumā ar situāciju pēc PSRS sabrukuma. Šī iemesla dēļ valdībai nav ne laika, ne naudas, lai nodarbotos ar diabēta aprūpi.
4. Moldova (2,5%)
Moldovā ir daudz cilvēku ar tuberkulozi, un pat salīdzinoši zemā saslimstība ar diabētu situāciju pasliktina, jo cilvēkiem ar cukura diabētu ir lielāks risks saslimt ar tuberkulozi.
Tāpat kā daudzās jaunattīstības valstīs, cilvēkiem nav pietiekami daudz informācijas par diabētu, tāpēc daudziem moldāviem to ir grūti diagnosticēt. Pasaules Veselības organizācija cenšas palīdzēt atrisināt šo problēmu, jo Moldovas valdība sniedz nelielu atbalstu saviem iedzīvotājiem ar šo slimību.
3. Gambija (2,0%)
Tāpat kā citās Āfrikas valstīs, arī Gambijā diabēts ir īpaši bīstams, jo daudzi cilvēki nezina, ka ir slimi un tāpēc nesaņem atbilstošu ārstēšanu. Tas var izraisīt citas slimības un blakusparādības, piemēram, sirdslēkmes, aklumu un ekstremitāšu zudumu.
Gambijā pēdējos gados ir pieaudzis arī aptaukošanās pacientu skaits, kas tuvākajos gados varētu palielināt saslimstību ar diabētu.
2. Mali (1,6%)
Kā viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm Mali saskaras ar problēmām, ārstējot tās cilvēkus ar diabētu. Valstī ir tikai 4 ārsti, kas ir kvalificēti diabēta ārstēšanai, un insulīna cena ir neticami augsta un salīdzinoši reti sastopama. Lielākā daļa Mali to vienkārši nevar atļauties.
Ietekmē arī informācijas trūkums par slimības profilaksi un ārstēšanu, un vairuma iedzīvotāju mazkustīgais dzīvesveids situāciju neuzlabo. Diemžēl Mali valdība nav pietiekami motivēta attīstīt diabēta ārstēšanu valstī.
1. Benina (1,5%)
Beninā daudzi cilvēki cieš no hroniskām slimībām, un priekšlaicīgas nāves gadījumi ir bieži. Galvenie cēloņi ir izsīkšana nepietiekama uztura, zema dzimšanas svara, HIV, AIDS un malārijas dēļ. Valsts ir ļoti nabadzīga, analfabētisma līmenis ir neticami augsts, kas apgrūtina medicīniskās izglītības iegūšanu.
Tāpēc diabēts Beninā tiek diagnosticēts reti, un tāpēc slimie cilvēki, tāpat kā citās Āfrikas valstīs, ir ļoti neaizsargāti pret komplikācijām, kas var būt iemesls augstajam mirstības līmenim slimības dēļ. Pasaules Veselības organizācija strādā, lai risinātu dažas no šīm problēmām, un plāno sasniegt konkrētus mērķus līdz 2030. gadam.
Iesakām noskatīties:
Leonīda Janovska video par uzturu cukura diabēta gadījumā
